Brazilvuda stāsts iesākās vairāk kā pirms 120 gadiem, kad 1884. gada rudens vētrā, pie Ulmales uz akmeņiem uzskrēja franču burinieks “Le Tage”. Tas bija ceļā no Haiti uz Liepāju, un kravā tam bija Brazīlijas sarkankoks, paredzēts Krievijas cara galmam. Tā vietā melnais, dzelzim līdzīgais koks nogrima Baltijas jūras dzelmē, kur pacietīgi ripinās vēl šobaltdien.

Sārnates galdniekam Kārlim Rubenim vecie zvejnieki reizēm atnesa “brezilkoku” un stāstus par nažu spaliem, kas krāso plaukstas sarkanas. Par melnā koka skaidās vārītiem tīkliem, kas kļūstot rudi. Vai ar tādu pašu metodi krāsotām Lieldienu olām. Bet pāvilostnieks Rolfs Jansons savukārt no atrastajiem kokiem uz metāla virpas virpo vīna pudeļu aizbāžņus.

Rolfa un Kārļa stāstu iespaidota, nolēmu atrast veidu, kā brazilokā noslēpto krāsu atdzīvināt gleznās, kurās fiksēts šo koku ceļojums un pavadītais laiks jūras dzelmē.

Liedagā uzietā koka skaidās tika krāsoti dažādu violetu un zilganu toņu audekli, uz kuriem gleznots ar dabiskajiem pigmentiem, eksperimentēts ar faktūru, jau izmantotajām koka skaidām, kas atgādina kūdru, lai panāktu ceļojumā aizklīdušā koka klātbūtni.

Tomēr brazilkoks sevi atklāj nelabprāt. Spilgtā krāsa, kas gadsimtiem izmantota audumu krāsošanā un gleznošanas krāsu pigmentu iegūšanā, nu ir iemantojusi kurzemnieku spītu un tik viegli nedodas rokā. Tā nereaģē ar eļļu, akrilu vai citu saistvielu, tāpēc man nācās piekāpties un atrast citu ceļu – krāsot gleznu audeklus. Tomēr arī tad tie iekrāsojas violeti un zilpelēki, nevis purpursarkani, kā izmantojot svaigi cirstu brazilkoku. Bet - vai tad mūsu jūra ir sarkana?

Šī ir Brazilvuda stāsta pirmā daļa. Daļa, kurā brazilkoka krava ar 120 gadu kavēšanos ierodas Liepājā un iekrāsojas Lielajā Dzintarā. Neviens nezina, cik daudz brazilkoka sprunguļu vēl gaida izkāpšanu krastā, bet ir pilnīgi skaidrs, ka sarkanais koks aizraus vēl daudzus un stāstam būs turpinājumi.